Prieks

Prieks un spēja pasmieties par sevi un dzīvi ir mana visu laiku visdārgākā vērtība, kuru dzīves līkločos uz vairākiem gadiem biju pilnībā pazaudējusi. Tas ir mans dabīgais stāvoklis – smieties, ākstīties, neņemt nopietni, bet jokot par dzīves pārbaudījumiem. Smieklos es dziedinos. Tāpēc es cenšos darīt tikai to, kas man sagādā prieku. Ja kāda nodarbošanās manās izjūtās palikusi pliekana – es dabīgi no tās ateju. Es ticu, ka tikai priekā cilvēks var Radīt, darīt un mācīties vislabāk. Tāpēc vienmēr pirms ko darīt, es sev vaicāju – vai šis man sagādās prieku? Kur es jūtu savu prieku šodien?

Mīlestība

Mīlestības spēks, manās sajūtās, ir lielākais, spēcīgākais un transformējošākais spēks uz šīs pasaules. Mīlestība atbrīvo Tevi pašu.. tā ir pieņemšana, piedošana, pazemība un uzticēšanās.

Mācīties mīlestību var visu dzīvi. Tā kā Mīlestība ir viena no manām svētākajām vērtībām, es mācos tai tuvoties, to pieņemt un to izstarot katru dienu no jauna. Tā ir manis izvēlēta tiecība - izvēle tiekties uz mīlestības stāvokli sevī.

Tas ir darbs mūža garumā, taču ir vajadzīgs tikai viens pirmais solis, lai ceļš sāktos - turpmāk es it visā izvēlēšos MĪLĒT. Un tas sākas ar mīlestību pret sevi, Tu īsti nevari otru mīlēt patiesi un brīvi, ja vispirms neiemācies mīlēt pats sevi - visu sevi.

Ja kādreiz nezini, kā rīkoties kādā dzīves situācijā, uzdod sev jautājumu:

Kā rīkotos mīlestība?

Tā kā prieks ir mana pati pirmā svarīgākā vērtība šajā Zemes dzīvē, došana otram ir ātrgaitas ceļš uz savienošanos ar prieku. Tā es to izjūtu. Tāpēc dodošums ir vērtība, kas ir viena no vissvarīgākajām manā dzīves ceļā – tas vairo prieku ne tikai manī pašā, bet cilvēkos ap mani. Es varu atdot pēdējo, kas man ir, ja caur to varu kādam palīdzēt, kādu iepriecināt.

Došanai ir jānāk kā tīram sirds impulsam, taču bieži vien mēs cilvēki dodam, vēloties justies labāk paši par sevi, vēloties saņemt atzinību, pacelt savu cilvēkvērtību vai piešķirt jēgu un svarīgumu sev.. tā, manā skatījumā, nav tīra došana, jo tā bieži vien izraisa aizvainojumus un dusmas, ja pretī nav saņemts gaidītais - prieks, pateicība, sajūsma no otra cilvēka.

Dod, jo tāds ir Tavs pārpilnības sirds stāvoklis, nevis tāpēc, ka vēlies ko saņemt..

Savu dzīvi vairs neredzu bez lūgšanām. Sarunas ar dievišķo ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa, tās spēcina manī saikni ar savu Augstāko Es, kas palīdz ikdienas vējos turēties stabili uz savām kājām. Dzīve lūgšanās man palīdz redzēt no malas, redzēt dziļāk, redzēt Dieva acīm. Šī ikdienas saiknes veidošana ar Augstāko apziņu palīdz man būt vairāk man.. tā palīdz attīstīt savu intuīciju un spēju just pāri acīmredzamajam.

Dzīve lūgšanās ir mana drošības telpa. Tā ir apziņa, ka viss, kas ar mani notiek ir labs, viss ir mīlestība. Jo šajās sarunās ar dievišķo atklājas tik daudz - tik daudz atbilžu atnāk viegli un pašas no sevis, rodas skaidrība, veidojas iekšējs miers un prieks.

Dzīve lūgšanās jeb saiknē ar dievišķo ir dzīve plūsmas stāvoklī, atdodot kontroli pār savu dzīvi Augstākā rokās, sekojot iekšējiem impulsiem, nogaidot, uzticoties..

Iekšējā pasaule

Kopš sevi atceros, vienmēr sevī esmu jutusi lielu iekšējo bagātību - spilgtu jūtu, sajūtu, sapņu pasauli, kuru nevarēju ignorēt. 

Kad dzīve jau diezgan agri sāka piespēlēt nevienkāršas mācībstundas, iekšējās pasaules izzināšana, kļuva par vienu no svarīgākajiem aspektiem ceļā uz veselību, iekšējo mieru, izpratni par to, kā notiek dzīve..

Šodien iekšējās pasaules izzināšana ir mana ikdiena. Es redzu ārējo pasauli kā savas iekšējās pasaules atspulgu, es mācos no katras dzīves situācijas, katrā sīkumā es redzu iespēju ieraudzīt sevi dziļākos slāņos.

Es redzu dzīvi kā iespēju nemitīgi mācīties, izzināt, paplašināties, tāpēc visā ko daru cenšos paturēt ziņkārīga meklētāja un skolnieka garu - tad dzīvot kļūst daudz aizraujošāk, jēgpilnāk un priecīgāk.

Atbildības uzņemšanās, briedums

Manuprāt, atbildības uzņemšanās par savu dzīvi, darbu, savu rīcību un reakcijām ir savā ziņā pamatnoteikums veselīgam attīstības ceļam, bez tā nav iespējama izaugsme un briedums, bez tā nav iespējama harmoniska, piepildījumā un pašpietiekamībā piedzīvota dzīve.

Atbildības uzņemšanās par savu dzīvi - savu laimi un savu bēdu, savu apmierinātību ar dzīvi, savu mierinājumu, savu veselību - nozīmē spēju patstāvīgi risināt jebkuru dzīves situāciju nekad nevienu nevainojot. Tas nozīmē, ka pieņem lēmumu nodrošināt VISAS savas vajadzības, negaidot uz kādu citu un nemeklē vainīgos, kad šīs vajadzības nav piepildītas.

Tā ir spēka pozīcija, tas ir briedums - kad cilvēks vairs negaida uz ārējo pasauli, ka tā viņu piepildīs, sniegs laimi un apmierinājumu, atzinību un novērtējumu.. tā ir cilvēka apņemšanās sniegt sev visu, kas ir vajadzīgs un ieraudzīt, ka cilvēks pats sev ir viss tas, ko viņš vienmēr ir meklējis.

Tā ir cilvēka spēja būt pašpietiekamam un laimīgam pašam ar sevi - lai vai kas arī notiktu.

Ar vārdu autentisks es izprotu spēju dzīvot, būt, radīt saskaņā ar savu iekšējo Patiesību, nemelojot sev, nemēģinot būt labākam, pārākam, citādākam, izpatikt citiem, pielāgoties un nodarboties ar citām nepatiesībām.

Atklātība ir spēja iemiesot savu autentiskumu, būt sev neatkarīgi no apstākļiem. Pat tad, ja tas izraisa vētras ārējā pasaulē.

Autentiskums man ir mana šodienas patiesība, kuru izdzīvoju no tās nekautrējoties, neapspiežot, bet iemiesojot to visā krāšņumā. 

Autentiskums - tās ir manas kaislīgākās vēlmes, kurām ļauju būt un kuras tiecos piepildīt, tās ir manas jūtas, kuras neapspiežu, bet atzīstu, tās ir manas idejas un domas, kas mani virza tālāk.. autenstiskums man ir spēja būt patiesai pašai pret savu iekšējo pasauli, savām vajadzībām, vēlmēm un savu ceļu.

Nolikt sevi pirmajā vietā, apzināties savu vērtību, novilkt robežas un pastāvēt par tām nereti tiek tulkots kā egoisms, augstprātība.. tieši tāpēc mēdz būt tik grūti savā paša dzīvē prioritizēt sevi un savu labsajūtu, taču tas ir vienīgais ceļš uz patiesu brīvību un piepildītu dzīvi – kalpojot saviem impulsiem, savam priekam, labsajūtai. 

Manuprāt, lielākā daļa sāpju rodas tikai no tā, ka paši neapzināmies savu vērtību. Tik daudz lieku soļu tiek sperts, tik daudz noklusēts un pieciests, tik daudz izpatikts citiem. Tik daudz "viduvējību" savā dzīvē pieņemts, neticot tam, ka esi visu savu lielāko sapņu vērts.

Savas vērtības apzināšanās ir darbs dzīves garumā, jo katra dzīves situācija to testē. Cilvēks, kas apzinās savu vērtību nav iebiedējams, manipulējams un pakļaujams. 

Šāds cilvēks ir brīvs. Viņš ir brīvs savās domās, darbos un savā ceļā. Viņš nekad neies baiļu pavadā, viņš nekad nesamierināsies ar lietām, vietām un cilvēkiem, kas nekalpo viņai labsajūtai un iekšējai rezonansei. Un viņš nekad nedarīs pienākuma vai spiediena dēļ.

Šāds cilvēks trigerē visus ap sevi.. visus, kas nespēj paši kļūt brīvi un nolikt sevi un savas vēlmes un sajūtas dzīves pjedastālā.

Saruna ir mans mīļākais izpausmes veids šajā fiziskajā pasaulē - caur vārdiem ietērpt to, kas notiek manī. Un caur vārdiem, un to nesto enerģiju, saklausīt, sajust, kas notiek otra pasaulē.

Komunikācija patiešām ir māksla. Tā apvieno spēju izteikties un atklāties, kļūt ievainojamam, ar spēju sadzirdēt, pieņemt, dot telpu un risināt empātiskā, mīlošā manierē.

Manuprāt, lielāko daļu problēmu iespējams atrisināt ar veselīgu, cieņpilnu un draudzīgu komunikāciju. Komunikācija ir atslēga uz veselīgām un laimīgām mijiedarbībām.

Nesalaužams Gars nerodas miera vējos, tas dzimst grūtībās un tās pārvarot. Es ļoti cienu un augsti vērtēju cilvēka iekšējo spēku, viņa spēju pazemībā pārvarēt dzīves grūtības, izaicinājumus un iziet cauri nevienkāršām situācijām, paturot sirdi atvērtu. 

Iekšējais spēks ir spēja kalpot savām vērtībām, gaismai, pat tad, kad tas paredz aiziet no darba, cilvēkiem, ģimenes.. tas daudziem nebūs saprotams, daudzus neglaimos un citus trigerēs, līdz viņu nesadzijušās sāpes izvirdīs kā spēcīgs vulkāns, apdedzinot arī Tevi. 

Iekšējs spēks ir spēja piedot tiem, kas pār Tevi izvirda, tā ir spēja pazemīgi pieņemt pāridarījumus kā iespējas mācīties un kļūt mīlošākam, atvērt savu sirdi vēl plašāk. Manās acīs, iekšējais spēks ir tas pats mīlestības spēks.

Sava vārda turēšana ir savā ziņā lojalitāte pret sevi pašu, saviem solījumiem. Ne vienmēr iespējams pieturēties pie sava vārda, jo dzīve ir dzīve un cilvēks savā šaurajā apziņā nevar paredzēt visus notikumus uz priekšu, taču šī vērtība paredz atbildības uzņemšanos par saviem vārdiem – risināt situāciju ar atbildību pret sekām, kuras veidojas savu vārdu nespējot noturēt. 

Šī ir krietnuma, godprātības un cēlas sirdsapziņas vērtība – runāt tikai to, ko patiesi domā, ko esi gatavs darīt, uzņemties. Cilvēks, kas ciena savu vārdu, ciena pats sevi, un attiecīgi – cienīs otru un viņa sacīto. 

Šī ir ļoti svarīga vērtība manā dzīvē, kas savā ziņā kalpo par mērauklu cilvēkiem, kurus ielaižu savā dzīvē.

Lojalitāte

Šī ir mana kodolvērtība - uzticība tam, kas man ir svēts. Celties un krist par savējiem, savām vērtībām, līdzgājējiem. Lojalitāte savam ceļam un savām vērtībām, savai iekšējai sajūtai. Uzticība, sevis un sava ceļa nenodošana pat pie visnevienkāršākajiem lēmumiem un dzīves situācijām – tā ir manas patiesās būtības vērtība, kas ļoti bieži prasa lielu drosmi un iekšējo spēku.

Tiešums

Spēja pateikt savas domas un sajūtas tieši, atklāti, nebaidoties, ko par to padomās citi, kā reaģēs. Tiešums ļoti daudziem nepatīk, jo tas izšaujas cauri melu, nepatiesību, noklusēšanas, nekrietnuma slāņiem un atkailina otru. Visbiežāk tiešu cilvēku klātbūtnē labi jūtas tikai spēcīgi, par sevi pārliecināti, pašpietiekami, pazemīgi cilvēki, kuri augstāk par “mīļā miera labad” novērtē tiešumu, patiesību un atklātību. 

Arī mani (vai drīzāk manu Ego) reizēm satrauc tiešums, jo tas atkailina. Bet tā kā sevis atbrīvošana no nospiedošām Ego važām ir manis izvēlētais ceļš, pret sevi raidītu tiešumu es vienmēr augsti vērtēju. Lai arī kāda būtu instinktīvā pirmā reakcija, to pārstrādājot es vienmēr esmu pateicīga par tiešumu un godīgumu.

Drosme

Mūsdienās vairs nav jāstājas lācim pretī un jāpārpeld ledaina upe, lai glābtu savu cilti. Mūsdienās drosme ir tas, cik ļoti spēsi pastāvēt par savām vērtībām, savu ceļu un savu Patiesību, pasaulē, kas kļuvusi tik ļoti mākslīga, bailīga un uz izpatikšanu, izlikšanos balstīta. Drosme būt īstam, patiesam, atklātam, drosme ieskatīties acīs savās bailēs, savā iekšējā pasaulē, kas ļoti bieži nemaz neglaimo. Drosme ir ļoti cēla, spēcīga vērtība, diemžēl mūsdienu pasaulē brīžiem šķiet, ka izmirstoša. Drosme iet savu ceļu, drosme atšķirties, drosme palikt vienam, bet patiesam pret sevi. Arī drosme ir īpašība, no kuras daudzi baidās, jo ar drosmīgu cilvēku, kas ieņēmis savu kursu, nevar manipulēt, pār viņu nevar valdīt.

Vienatne, brīvība 

Tā ir mana vajadzība. Būt vienai ar sevi. Daudz un garas stundas. Kaut arī manī ir tik spēcīga vajadzība pēc partnerības un savējo komūnas, es nespēju būt harmonijā ar savu pasauli, ja man neatliek laika savai vienatnei. Tas ir veids, kā es pārstrādāju informāciju, notikušo, savas emocijas, iekšējos procesus.

Es vairs nekautrējos atvadīties, kad man paliek "par daudz", atteikties no uzaicinājumiem, kad svarīgāk man ir palikt vienai. Es ļoti augstu vērtēju laiku pašai ar sevi, jo tas ir laiks, kurā es sevi iemācos, iepazīstu vēl labāk, spēju saprast, kas man der un neder. Vienatne man ir mīlestības apliecinājums sev. Es veltu nedalītu uzmanību savai iekšējai pasaulei, saviem untumiem, ēnām un kaislīgākajām vēlmēm un priekiem!

Tieši tāpēc, ka tik augstu vērtēju savu brīvību, man ir svarīgi, lai arī citi manā klātbūtnē spētu justies brīvi, nepiespiesti. Mums visiem ir savi koncepti un idejas par to, kā ir jābūt.. taču mīloša mijiedarbība ar citiem paredz nomest visas savas idejas par to, kā ir PAREIZI un kā JĀBŪT un ļaut katram būt viņam pašam..